Posted by Dzīve liek darboties. Domāt arī. Bet kā sadzīvo domāšana un darīšana? Ko tieši iegūstam, ja tās viena otru papildina? Kas spēlē pirmo vijoli, ja veidojas tandēms? Ir vērts pievērsties šiem jautājumiem. It sevišķi, ja redzeslokā nonākusi izglītības organizācijas (augstskolas, skolas, bērnudārza) vadītāja darba ikdiena.
Domāšanas un darīšanas savstarpēja saistība, arī pretstāvība, izvēršas gana sarežģītā pēctecībā. Par to, ar mainīgām sekmēm, pārliecināmies vai visa mūža garumā. Līdztekus tam domāšanas un darīšanas saspēli slīpē vēsturiskā un joprojām noslēpumainā antropoģenēze. Nereti mierinām sevi ar atziņu, ka šī ietekme nav paredzama, jo kā domāšana, tā darīšana ir patstāvīgi, turklāt mūžam mainīgi, lielumi.
Tomēr kaut kādā vēstures posmā darīšanas un domāšanas simbioze acīmredzot ir sākusi ietekmēt cilvēka eksistenciālās uzvedības būtiskākos slāņus. Mūsdienās uzticēšanās domu spēkam un domāšanas praktiskajam lietojumam dominē daudzu cilvēku, tostarp ievērojamu personību, izvēlēs. Esam raduši uzticēties prātam, cerībā, ka prāts rīcību padara skaidrāku un mērķtiecīgāku. Mēs iemanāmies virzīt prātu tā, lai tas apsteigtu vai arī sekotu rīcībai, vai pat saplūstu ar to. Neatstājam novārtā arī prāta spēju kavēties pie praktiski sasniegtā rezultāta vērtējuma.
Domāšana, kopā ar spriestspēju un gribu, ir dažādā veidā klātesoša darbībā, tāpat kā pirms un pēc praktiskās rīcības. Mēs domājm, ka tādējādi iegūstam signālus korekcijām, kas veicamas, lai novērstu nepilnības un pilnveidotu darbību. Talkā nāk pieredze, kas veidojusies, pateicoties spējai mācīties darot un atcerēties, vērtēt paveikto un analizēt to. Mazsvarīga nav arī domāšana par ilgtermiņā darāmo un iespējamā dalīšanās pārdomās ar citiem.
Cilvēks, pateicoties domātspējai un spriestspējai, iztēlei un atmiņai, spēj domāt autonomi, proti, vaļas brīžos, kad praktiskā darbība ir pierimusi. Autonoma domāšana tiecas pašapliecināties un izpausties spekulatīvi, teorētiski, akadēmiski. Vēl vairāk: domāšana vēršas pie sevis. Tā vēlas izzināt un saprast sevi.
Praktiskās domāšanas sakarā svarīgi apjēgt, kā tieši domāšana papildina (bagātina) cilvēka praktisko darbību un tās „instrumentu” klāstu ar tādiem domāšanas produktiem kā apzināts nolūks, domām par priekšstata saturu darbības norisei, mērķi kā vēlamu rezultātu u.c.
Ne visi cilvēki domā un dari procedūrām, domā un dari saistībai uzticas vienādā mērā. Ja domā un dari pieeja nostiprinās kā aprobēta domāšanas un darbības metode un kļūst par dzīves vadmotīvu jeb principu, tad šiem nosacījumiem pielāgojas arī cilvēka personība un raksturs. Šo personības tipu pieņemts dēvēt par obsesīvi kompulsīvu.
Tātad obsesīvi kompulsīva (turpmāk: OK) personība meklē atbalstu domu spēkā un domāšanas praktiskajā lietojumā. OK personībai domāšana ir praktiski tendēta. (Tas gan nenozīmē, ka tā nevar būt arī teorētiska un akadēmiska.) Tā ir atvērta iespaidiem, ko darīšana sarūpē domāšanai, piepildot to ar darbības uzdevumiem kā pasūtījumu. Tā kā OK personība uzticas galvenokārt domādari metodei, citiem praktiskās darbības ietekmes impulsiem tiek atstātas pakārtotas iespējas.
Mēdz uzskatīt, ka šādi OK personība iztukšo sevi emocionāli. Tomēr zinātāji apgalvo, ka OK personības ir radošas un dzīvē veiksmīgas. Izglītības organizāciju (turpmāk: IO) vadītāju saimē atradīsim ne vienu vien OK personību, tai raksturīgo līdzsvarotību.
Atgādināšu, ka IO vadītāja rīcība aptver plašu darbības lauku, un tā kompetence izpaužas kā spēja:
- vadīt mācību un/vai studiju procesu,
- īstenot perspektīvu personālvadību,
- nodrošināt finanšu līdzekļu racionālu lietojumu,
- uzraudzīt informatīvo, komunikatīvo un kultūras vidi,
- kontrolēt morālo normu un tiesiskuma ievērošanu,
- rūpēties par bērnu un jauniešu, pedagogu un darbinieku drošību organizācijā,
- sekmēt izglītības procesa digitalizāciju,
- organizēt pētījumus (novērojumus) un iegūtos datus izmantot lēmumu pieņemšanā un IO attīstībā,
- uzturēt kārtībā saimniecību, stiprināt infrastruktūras kapacitāti un organizācijas funkcionālo ilgtspēju,
- sadarboties ar vecākiem un to organizācijām, citiem sadarbības partneriem,
- uzturēt komunikāciju ar pašvaldības institūcijām un to vadību,
- iekļauties pārvaldības norisēs un veidot sadarbību ar valsts institūcijām (IZM, IKVD, PVD, VUGD, VVC u.c.),
- rūpēties par IO tēlu, organizācijas simbolisko nozīmi un identitāti.
Šajā vadības funkcionālo virzienu formātā izvēršas IO vadītāja darba ikdiena, tās apjomīgajā dažādībā un mainīgumā. To piepilda bērnu/skolēnu/ studentu simtu un tūkstošu, tāpat kā pedagogu vai docētāju desmitu un simtu domas un rīcība. Tā ir ikdiena, ko, no vienas puses, balsta gadu gadiem nemainīga mācību/studiju procesa kārtība un sasniedzamo vērtējumu/ rādītāju metodoloģija, no otras, pakļautība plānotām un neplānotām pārmaiņām, tāpat kā iepriekš neparedzamiem pārsteigumiem.
Veids, kā organizācija tiek vadīta, atkarīga no vadītāja īstenotā vadības stila. OK personības vadības stils ir centrēts, protams, domādari metodes lietojumā. Tas ir vadītājs, kas darba vidē cenšas izvairīties no emocionālā noskaņojuma svārstībām. Par domādari metodes lietojuma principiālu pazīmi uzskatāms darba organizācijas kompleksais raksturs – ikdienas risinājumu saistība ar ilgtspējas principiem, attīstības plānu un aktuālām vajadzībām. Atbilstīgi tam tiek tverts kopējais spēles laukums, kā domāšanā, tā rīcībā.
Katra vadītāja/direktora/rektora vadības stils ir vienā eksemplārā. Tas norāda uz neatkārtojamo pieredzi, ko rūpīgi un ilgstoši veidojis vadītājs. Šī pieredze parasti netiek atklāta, jo nav radīts mehānisms, kā IO vadītājam ar to dalīties ar kolēģiem un jaunajiem vadītājiem.
Par obsesīvi kompulsīvo rokrakstu plašāk: https://izglitibasvadiba.lv/e-studijas/lidera-personiba-3-dala/
11.04.2024.