V. Teilors Zinātniskais menedžments
Idejas enerģija
jeb pavērsiens darbības efektivitātes palielināšanā
Ideja, kura neatgriezeniski izmainīja vadīšanas procedūras un sasniedzamos rezultātus darba vietās, ir šķietami vienkārša. Tā paredz, ka vispirms veicama izpēte, un tikai pēc tam seko norādījumi, kas ietekmē darba veicēja, proti, cita cilvēka rīcību, pildot darba uzdevumus. Formula šķietami vienkārša: „pētījums + menedžments”, kurā mainīgie lielumi savstarpēji papildina viens otru.
Notiek izpēte un tad seko vadītāja rīcība!
Par vienkāršu šo ideju var dēvēt tāpēc, ka sākuma periodā pētījumi nebija sarežģīti. Lai veiktu pētījumu par kustībām (laiku, secību u.c.), piemēram, mūrēšanas darbos, bija vajadzīgs vien hronometrs un piezīmju grāmatiņa, kurā pierakstīt iegūtos datus, veikto aprēķinu rezultātus un apsvērumus vadīšanas procesam. Šādus pētījumus bija iespējams veikt operatīvi, ikvienā darba vietā, ievērojot katra darba uzdevuma īpatnības.
Frederiks Vinslovs Teilors (1856.-1915.) nepārstāja atgādināt, ka būtiska ir jaunā vadības metode. Vecās jeb, „rule-of- thumb” metodes vietā stājas zinātniskā menedžmenta metode.
Tas ir zīmīgi, ka menedžmenta vēsture ir sākusies ar prasību veikt pētījumus. Vadīt iespējams tad, ja pieņemtie lēmumi, norādījumi utt. ir skaidri, pamatoti, virzīti uz rezultātu.
Menedžments, ja to īsteno zinoši vadītāji, palīdz darba procesu veikt efektīvi, sasniegt izvirzītos menedžmenta mērķus.
Teilors uzskatīja, ka menedžmenta galvenais mērķis ir maksimāla darba devēja labklājības nodrošināšana savienojumā ar katra darbinieka maksimālu labklājības nodrošināšanu.
Der atcerēties, ka zinātniskā menedžmenta idejas kļuva populāras 19. gs beigās un 20.gs sākumā ASV un Rietumeiropā. Citi reģioni (piemēram, Japāna) menedžmenta mācībai pievienojas vēlāk; vēl citi šo iespēju neizmantoja, un to attīstība atpalika no iepriekš minētajām valstīm un reģioniem.
Latvijā laikā, kad ASV sprieda par menedžmenta idejām un labklājību, brieda Piektā gada revolūcija. No vienas puses, valdošie slāņi neuzskatīja, ka vajadzētu uzlabot vadības procesus un darba apstākļus, veicināt strādnieku un zemnieku labklājību. No otras, arī tautai nebija izpratne par menedžmenta idejām, visapkārt virmoja utopiskas „mācības”, iluzori nākotnes sapņi, revolucionāri centieni, aicinājumi izrēķināties un cīnīties.
Drīz vien, kā reakcija uz valsts pārvaldes reakcionārajām un darba vadīšanas anahroniskajām metodēm, sākās sacelšanās, kas laukos izpaudās kā muižu dedzināšana, bet pilsētās – kā streikošana, mītiņi un nepakļaušanās varai.
Ar militāru vardarbību ( Soda ekspedīciju) un asiņainām represijām, kas drīz vien sekoja, revolūciju apspieda, bet vienlaikus inficēja tautu ar atriebības un naida bacili, kas plosīja sabiedrību daudzus turpmākos gadu desmitus.
Arī teilorisma ceļš jeb „menedžmenta uzvaras gājiens” nebija gluds. Arodbiedrību skaļie un plašie protesti, asās diskusijas satrauca pat ASV valdību. 1912. gadā Teiloru izsauca liecināt ASV Kongresa izveidotā Pārstāvju palātas Īpašā komiteja, kurā viņš detalizēti klāstīja zinātniskā menedžmenta ietekmi uz strādnieku darba ikdienu tajos uzņēmumos, kuras sekoja jaunās metodes ieteikumiem.
Tomēr menedžmenta idejas demonstrēja jaudīgu dzīvotspēju, un jaunā metode piesaistīja arvien jaunus sekotājus. Laika gaitā sākotnējie zinātniskā menedžmenta principi transformējās. Tos bagātināja psiholoģiskie, socioloģiskie u.c. pētījumi.
Plašumā vērsās arī menedžmenta metodes pielietojuma iespējas. Veidojās vadības zinātne, motivējošas vadības teorijas. To pielietojums kļuva par neatņemamu organizāciju (vispirms uzņēmumu) attīstības pamatu, kas sekmēja labklājības izaugsmi visā Rietumu pasaulē.
Vēlākajos gados tas palīdzēja Rietumiem nokausēt Padomju Savienību, kurā menedžmenta principi tā arī netika novērtēti.
Latvijā šīs idejas sāka iesakņoties nesen, tikai ap gadsimta miju.
Laika gaitā menedžments ir vērsies plašumā ne tikai ģeogrāfiski. Tas ietiecas arvien jaunās darbības jomās, aptver arvien atšķirīgākas organizācijas. Tas iedzīvojies arī izglītības sistēmā un izglītības organizācijās (pirmsskolu, skolu, augstskolu) vadībā.
Tomēr, kaut arī zinātniskā menedžmenta pamatideja, ka jaunas vadīšanas metodes ir efektīvas tad, ja vispirms tiek veikti pētījumi, diemžēl ne vienmēr ir tikusi konsekventi pārmantota.
Piemēram, reformas izglītības sistēmā pie mums notiek vien pēc otras – faktiski visas bez pienācīga pētnieciskā ieguldījuma, paļaujoties uz tradicionālām (empīriskām)vadības metodēm, kuras balstītas uz intuīciju, viedokļiem, citu valstu pieredzi.
Terminus menedžments, līderība, stratēģiskā plānošana, vadība, līdzdalība vadībā u.c. esam iepazinuši, bet svarīgāko Teilora un Zinātniskā menedžmenta atziņu, ka pētījumi, kas „izgaismo” vadības procesu, tajā sasniedzamos mērķus un paver ceļu jaunām vadības metodēm, neesam novērtējuši.
Izglītības vadības idejas ar gadsimta nobīdi ir sasniegušas Latviju, tomēr diezgan atkailinātas, bez pienācīga, pētījumos sarūpēta ietērpa. Līdz ar to pārmaiņu efektivitāte nav augsta un bieži nesasniedz iecerēto rezultātu.