Ja amats dominē (2)

Elmārs Vēbers; www.izglitibasvadiba.lv

No cikla: Profesija vai amats

Darba pieredze

Dzīves pieredze liecina, ka augsti kvalificēti savas jomas profesionāļi bieži vien nespēj būt pat par viduvējiem savu kolēģu vadītājiem. Tas neizraisa izbrīnu, jo grāmatveža, tiesneša, zobārsta, skolotāja, docētāja, ķirurga, autovadītāja, ugunsdzēsēja vai pavāra profesija principiāli atšķiras no atbilstošas organizācijas (skolas, augstskolas, tiesas, slimnīcas, ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, CSDD, restorāna utt.) vadītāja pienākumiem, uzdevumiem, darba metodēm, atbildības.

Kļūstot par iestādes vai uzņēmuma vadītāju, konkrētās jomas speciālista profesionālā kompetence un iegūtā darba pieredze vairs nav atbilstīga tai rīcībai, kas svarīga organizācijas vadītāja kompetencei. Latvijā šī neatbilstība netiek uztverta kā problēma.

Darba pieredze ir neiztrūkstoša prasība katra pretendentu konkursā uz izglītības iestādes vadītāja amata vietu. Parasti šai prasībai konkursa gaitā tiek pievērsta lielāka vērība nekā izglītībai. Vienlaikus jāpiezīmē, ka pieredzes fakti tiek dažādi izprasti un interpretēti gan no pretendentu, gan komisijas locekļu puses.

Pamatā tiek prasīta trīs gadu pedagoģiskā darba pieredze izglītības jomā vai izglītības vadības darbā. Tātad joprojām tiek uzskatīts, ka principā pietiek ar pedagoģisko, t.i., skolotāja darba pieredzi turpmākajam vadītāja darbam. Šādas nostājas pamatā ir nepamatota ticība, ka profesionālā darbība organizācijā kādā atsevišķā specialitātē vienlaikus veido arī pieredzi par organizāciju kopumā un tās vadīšanu.

Šo pieeju var raksturot kā attiecināmās pieredzes fikciju. Trīs darba gadi tiek uzskatīti par pietiekamu laika periodu, lai jaunais speciālists būtu praktiski apguvis ne vien savas profesionālās darbības, bet arī savu kolēģu darbības noslēpumus. Citiem vārdiem, tiek uzskatīts, ka šajā laikā ir iegūta profesionālā pieredze un iepazīta izglītības organizācija. Tam varētu piekrist, bet ar piebildi, ka organizācija ir iepazīta ar skatu no darbavietas bērnudārza grupiņā, klasē vai studentu auditorijā.

Bet vai šī iegūtā pieredze patiešām ir tā pieredze, kas nepieciešama, lai sekmīgi vadītu izglītības organizāciju?

Mēģināsim rast atbildi uz šo jautājumu, izmantojot dažas līdzības.

Manuprāt, skolotāja darba pieredze ir salīdzināma ar (un attiecināma uz) izglītības organizācijas vadītāja pieredzi ar tādu pat atbilstības pakāpi kā pasažiera un automašīnas vadītāja pieredze, sporta līdzjutēja un profesionāla sportista, operācijas māsas un ķirurga, skatītāja un aktiera darba pieredze. Uzmanīgi vērojot (un emocionāli reaģējot uz) autovadītāja rīcību pie stūres, profesionāla futbolista spēli, ķirurga darbībām operācijas zālē vai iemīļota aktiera spēli, veidojas šķietami niansēta izpratne par veicamajām darbībām, un līdzbraucējs, futbola līdzjutējs, operācijas māsa vai skatītājs būs spējīgs detalizēti vērtēt un stāstīt par profesionāli veiktajām darbībām, vai pat dot norādījumus kā pareizāk rīkoties vienā vai otrā gadījumā.

Diemžēl vērošanas laikā iegūtā (vērojošā) pieredze (lai arī, iespējams, ilgstoša) nebūs pietiekams nosacījums, lai šī persona pati spētu kvalitatīvi veikt atbilstošās darbības. Pieredze, kas uzkrāta vērojot cita cilvēka darbību, nav pietiekama, lai apgūtu profesiju. Respektīvi, vērojošā persona nespēs profesionāli paveikt darbu, ko ikdienā veic ārsts, profesionāls sportists, aktieris vai šoferis, pat ja šai personai ir radusies pārliecība, ka tā to noteikti spēj izdarīt.

Vērojošās pieredzes attiecināšana uz praktiski apgūstamām iemaņām ir iluzora, iedomāta, maldinoša. Aplūkotajos gadījumos vērojošā pieredze ir maldinājusi atsevišķu indivīdu.

Tā kā izglītības iestādes vadītāja amatā tiek apstiprinātas personas, kurām nav atbilstošas izglītības un praktiski nav arī izglītības organizācijas vadītāja pieredzes, turklāt nereti nav arī skaidra priekšstata par vadītāja veicamajām darbībām, tad šādos gadījumos neattiecināmas (neatbilstošas) pieredzes pielīdzināšana attiecināmai pieredzei jau liecina par cilvēku grupas (komisijas) un visas sabiedrības maldiem.

Kaut arī arvien biežāk, izsludinot konkursus, tiek izvirzītas dažādotas prasības, piemēram, līdz ar prasību pēc vismaz 3 gadu pedagoģiskā darba pieredzes vispārējās izglītības jomā un vismaz 2 gadu pieredzes izglītības vadības darbā vai vadības darbā izglītības jomā, piebilstot, ka par priekšrocību tiks uzskatīta pieredze vispārējās izglītības iestādes vadības darbā (sk.: Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments/ Vakances; http://www.iksd.riga.lv/public/61903.html, skatīts 16.06.2018.), tomēr arī šādā gadījumā sekošana sensenajai tradīcijai netiek pārtraukta.

Ja konkurence pretendentu konkursā ir vāja (un tā regulāri ir vāja), vai arī ja konkursā nepiedalās neviena persona, kurai ir izglītības iestādes vadītāja pieredze (un arī tā ir bieži sastopama parādība), tad šķietami izvērstas prasības nepasargā no vadības darbam nesagatavota vai vāji sagatavota pretendenta apstiprināšanas amatā.

Neprecīza un robusta ir darba pieredzes, tostarp vadības pieredzes, „mērīšana” laika vienībās – divi gadi, trīs gadi. Šāda kvantitatīva pieredzes laikmērīšana nesniedz precīzu informāciju par pretendenta, kurš piedalās konkursā uz vadītāja amata vietu, darba pieredzes saturu – par to kāda tā ir un vai tā ir atbilstīga (attiecināma) organizācijas vadītāja pieredzei.

Savdabīgi, bet gadās, ka pat šāds aptuvens kritērijs ir nepieņemams un no tā atsakās, lai tā vietā izvēlētos vēl neskaidrāku, ja pretendentu atsaucība ir izrādījusies neliela un to kvalifikācija nepietiekama.

Piemēram, 2017. gada 2. martā tika izsludināts atkārtots konkurss uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka amatu. Pirms konkursa izsludināšanas tika veikti grozījumi KNAB likumā un no tās svītrota prasība par vismaz trīs gadu pieredzi vadošā amatā, to aizstājot ar formulējumu, ka pretendents ir uzkrājis „amatam atbilstošu darba pieredzi un pieredzi vadošā amatā publiskajā pārvaldē vai tiesību aizsardzības jomā” (Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja likums, 4. pants 5. daļa 3. punkts). Veiksmīgi konkursa rezultāti liecina par izņēmuma iespējamību, nevis par priekšrocībām, ko sniedz šādu prasību izvirzīšana.

Pieredze mūs piesaista pagātnei; pieredzes saturu komplektē bijušais, kādreiz notikušais. Pieredze veidojas uz mēģinājumu un kļūdu pamata, ja mēģinājumi (eksperimenti) ir notikuši un pieļautās kļūdas ir izvērtētas, analizētas un turpmāk novērstas.

Rutīnas darbs nepilnveido darba pieredzi, Turklāt vadītāja darba pieredzi nepilnveido arī augstākstāvošo instanču norādījumu bezierunu pildīšana. Šādā gadījumā izglītības organizācijas vadītājs nepilnveido vadītāja pieredzi, bet apgūst izpildītāja iemaņas un psiholoģiju.

Mācība, kas gūta no pieredzes, atgādina, liek atcerēties, stiprina atmiņu. Pieredze mudina vērst skatu atpakaļ, uz to, kas reiz bijis un kādreiz paveikts. Pieredze pasargā no pagātnes kļūdām, ja darbība tiek veikta līdzīgos apstākļos, tā „reglamentē” turpmāko rīcību pēc līdzības ar to, kas iepriekš bija veiksmīgs.

Plānojot un veicot kvalitatīvas pārmaiņas, iepriekš izmantotie un pieredzē balstītie darbības paņēmieni var kļūt par klupināšanas akmeni. Aktīva paļaušanās uz individuālo (personisko) pieredzi ir šķērslis inovatīvai rīcībai.

Izglītība (mācīšanās un studēšana), turpretī, atšķirībā no darba pieredzes, orientē uz nākotni. Oriģinālas idejas un teorijas, pētījumu dati, izcilu darba rezultātu analīze, dažādu, tostarp ārzemju, autoru darbi u. tml. pievērš domāšanu nākotnei.

Arī profesionāla vadītāja darbība ir tendēta uz nākotni – orientēta uz mērķi, pakārtota tuvākai un attālākai perspektīvai, stratēģijai un attīstībai. Ja vadītāja darbībā trūkst nākotnes dimensija un izglītības organizācija nespēj izkļūt no rutīnas un ikdienas darba ciešā tvēriena, tad šādā organizācijā (neatkarīgi no tā, vai tā ir pirmsskola, skola vai augstskola) vadītāja darbība pielīdzināma administrēšanai. Vadītājs spēj organizēt ikdienā veicamo darbu ritējumu, bet nespēj „pacelt galvu” tālākam skatījumam.

„Galvas pacelšana” kļūst neiespējama arī organizācijā strādājošajiem, ja administrators rūpējas galvenokārt par punktualitāti (disciplīnas ievērošanu), cītīgi pilda uzrauga (kontrolētāja) pienākumus.

Turpinājums sekos