Posted by Bērni dodas uz skolu, lai iegūtu izglītību, attīstītu savas spējas, augtu kopā ar vienaudžiem. Vecāki sūta bērnu skolā, jo pamatizglītība ir obligāta.
Retāk pievēršam uzmanību tam, ka jaunais cilvēks, pateicoties skolai, iepazīst izglītības organizāciju – nebūt ne vienkāršu veidojumu.
Organizācijas iepazīšana notiek nenovēršami – arī tad, ja skolotāji un vecāki šim faktam uzmanību nepievērš.
Jaunā paaudze Skolā iegūst ne tikai izglītību – tā iegūst arī dzīves un darbības pieredzi organizācijā.
Tā kā pamatizglītība ir obligāta, arī Skolā bērni nokļūst obligāti. Obligātā organizācija ir pirmā, ko bērni noturīgi iepazīst visu skolā pavadīto gadu laikā. Tieši tāpēc izglītības organizācija saglabāsies apziņā gan kā labas, gan arī kā ne tik labas organizācijas paraugs.
Pirms tam bērni ir iepazinuši pirmsskolu – organizāciju, kas tāpat atstās neizdzēšamu iespaidu uz turpmāko dzīvi.
Lielākā daļa cilvēku pieaugušā vecumā saskarsies ar daudzām un dažādām organizācijām. Taču iespaidi, kas par organizāciju iegūti skolā, netiks pārvarēti, jo saglabāsies kā mantojums izpratnei par organizāciju.
Saskare ar jebkuru cita veida organizāciju – uzņēmumu, valsts un pašvaldības institūciju, sporta un atpūtas, veselības un sociālā atbalsta organizāciju, NVO – tiks uztverta salīdzinājumā ar priekšstatu par komunikāciju, kas iepazīta izglītības organizācijā.
Šo sakarību nespēs ietekmēt fakts, ka pieredze par iekļaušanos izglītības organizācijā ir veidojusies neapzināti.
Atsevišķiem indivīdiem, kuru turpmākā dzīvē vairs nebūs tieši saistīta ar darbošanos kādā konkrētā organizācijā, skola būs ne vien pirmā, bet arī vienīgā organizācija, kas veidojusi pieredzi par gribētu un negribētu sadarbību komandā ilgstošā laika periodā.
Cerīgā atziņa, ka skola sagatavo jauno cilvēku dzīvei, nav precīza. Sagatavošana turpmākai dzīvei diemžēl nenotiek. Tā nav pat iespējama, jo darbošanās organizācijā nav tas pats, kas dzīve ārpus organizācijas. Turklāt skola ir īpaša veida organizācija.
Lai saprastu, kā darbojas skola kā organizācija (gan saistībā ar mācību procesu, gan līdztekus tam), kā tā ietekmē skolotājus un skolēnus, kā tiek vadīta un kā attīstās, ir nepieciešams veltīt savu laiku un interesi šīm organizācijas studijām.
Akadēmiskā literatūra par organizācijām ir gana plaša. Teorētiskie un praktiskie pētījumi tiek veikti daudzās valstīs ne vienu vien gadu desmitu. Tiesa, pētījumos uzmanība visbiežāk tiek pievērta uzņēmumiem, t.i., uzņēmumiem kā organizācijām.
Pētījumi par izglītības organizācijām (IO) uzsākti salīdzinoši vēlāk un tiek veikti retāk.
Latvijā organizāciju pētījumi ir atstāti novārtā.
Bērnudārzs, skola, augstskola (turpmāk: Skola) – tās visas ir organizācijas. Daudzie Skolā pavadītie gadi ir noslāņojušies mūsu atmiņā atsevišķu spilgtu notikumu veidā, neizveidojot kompaktu priekšstatu par Skolu kā organizāciju.
Organizāciju var salīdzināt ar mežu. Redzēt kokus vēl nenozīmē, ka esam ieraudzījuši mežu.
Kas ir organizācija?
Atbilde uz šo jautājumu jāmeklē, veicot sadarbības pētījumus, proti, pievēršot uzmanību tai videi, kas veidojas, ja cilvēki ilgstoši sadarbojas, cerībā iegūt rezultātu kopīgā darbībā.
Organizācija veidojas, ja cilvēks atsakās no individuāli veiktas darbības, kurā tas paļaujas tikai uz sevi, un piekrīt sadarboties ar citiem cilvēkiem, lai kopīgi sasniegtu mērķi. Arī kopdarbībā katrs indivīds turpina paļauties uz savu prātu un savām spējām, bet vienlaikus pilda arī organizācijas (grupas) vadītāja norādījumus.
Organizācijā cilvēki ir spiesti apvienoties tad, ja izvirzīto mērķi nav iespējams sasniegt katram atsevišķi, ja mērķa sasniegšana individuāli nav efektīva un nenodrošina vēlamo kvalitāti.
Organizācija var sākt veidoties, ja regulārā sadarbībā (darbībā) iesaistās vismaz divi cilvēki.
Vārds “organizācija” cēlies no grieķu vārda “organon”, kas tulkojumā nozīmē līdzekli.
Tātad organizācija, tostarp IO, ir līdzeklis, kas veicina cilvēku sadarbību, lai darba, mācību, studiju procesā nonāktu pie rezultāta, ko, darbojoties patstāvīgi un individuāli, nebūtu iespējams sasniegt.
Organizācijas pazīmes
Raksturīgākās organizācijas pazīmes:
• Apzināta (mērķtiecīga) iznākuma sasniegšana, par spīti tam, ka principiāli apzināta un atbildīga var būt tikai atsevišķa cilvēka darbība. Organizācija, ja tā darbojas mērķtiecīgi, iemanās vēlamo rezultātu sasniegt pārindividuālā (starpindividuālā) veidā.
• Darba dalīšana (darba uzdevumu, pienākumu dalīšana) nozīmē to, ka ne visas organizācijā iesaistītās personas nodarbojas ar vienu un to pašu darbu (darbību), un sasniegtais rezultāts tiek iegūts kompleksi, no atsevišķu cilvēku veikuma.
• Darbības (darba) koordinēšana ir neizbēgama, taču tā nenotiek automātiski – organizācijā nepieciešama persona (personas), kura pienākumos ietilpst šādas funkcijas veikšana.
• Darbības, ko veic vadītājs, pildot amata pienākums, principiāli atšķiras no darbībām, ko organizācijā veic citas iesaistītās personas.
• Vadītājs un tā amata pienākumi dominē, bet citas organizācijai piederīgās personas veic darba pienākumus padoto statusā.
• Varas fenomens un hierarhiskās attiecības ir raksturīgas visām organizācijām.
• Profesionāla vadība organizācijā ir nodalīta no darba procesa, kuras dēļ organizācija ir izveidota.
• Apkārtējā vide un robežas, lai arī nereti nosacītas, veido priekšnoteikumu organizācijas identitātei.
Neviena mūsdienu sabiedrība nav spējīga (finansiālo, intelektuālo, laika u.c. resursu nepietiekamības dēļ), uzturēt izglītības iegūšanu ģimenē, katram bērnam atsevišķi. Mājmācība, ko senāk praktizēja augstmaņu ģimenes, mūsdienās ir reta parādība.
Arī nākotnē šādas izvēles iespējas ir viennozīmīgi ierobežotas – izglītību, tāpat kā līdz šim, būs iespējams iegūt galvenokārt institucionāli organizētā izglītības sistēmā, proti, Skolā.
No vienas puses, Skola, atšķirībā no daudzām citām organizācijām, ir stingri reglamentēta (mēdz teikt konservatīva) – pakļauta daudziem noteikumiem, prasībām, kārtībai, sākot ar standartiem pakļauto mācību un studiju procesu, unificēto vērtēšanu, mācību priekšmetu vai studiju kursu pēctecību, pakāpenisko virzību uz priekšu (no pirmās klases uz otro, no pirmā kursa uz otro utt.), iekšējās kārtības noteikumiem u. tml. un, beidzot ar Skolas specifisko, izglītības procesam pakārtoto, telpu jeb IO iekšējo vidi, kura, ja tā veiksmīgi veidota, spēj iedvesmot skolēnu un studentu mācību un studiju darbam.
No otras, Skola kā organizācija ir ne vien konservatīva, bet arī neatdarināma un vienmēr mainīga. Katra Skola ir personificēta organizācija tajā nozīmē, ka tā ievērojami atšķiras no citām.
Raksturīgi, ka Skolu atšķirības regulāri „pasūta” skolēni, studenti, kuri uzsāk un pabeidz Skolas gaitas.
Turklāt bērni un jaunieši Skolas gados nepārtraukti mainās – aug, attīstās fiziski, emocionāli, intelektuāli.
Katrā Skolā mācās simti un tūkstoši bērnu, skolēnu, studentu, katrs ar savām interesēm un vajadzībām, talanta un personības potenciālu.
Skola, vai tā skaitliski liela vai maza, ir izcili sarežģīta organizācija.
Nevienai Skolai atsevišķi, ja tās salīdzina savā starpā, un visām Skolām kopā kā organizāciju kopumam, ja to salīdzina ar cita veida organizācijām, nav analoga.
Lai turpinātu lasīt šo tekstu, izmantojiet saiti:
https://izglitibasvadiba.lv/e-studijas/ii-izglitibas-organizacija/